1836 enduro kilometri. 23. sērija. Vecticībnieku ciemats. Plosti Daugavā. Krāslava. EN Subs.
Šodien, pirms došanās uz mājām, iegriežamies sociālajā telpā, jau izdaudzinātajā Slutišķu vecticībnieku ciematā, kas atrodas slavenajos Daugavas lokos. Respektējam klusumu un ceļa zīmes, atstājam motociklus stāvlaukumā puskilometru pirms ciemata robežas. Tūristus neredzam, tas šķiet cerīgi. Ieejam ciematā, uzreiz iekrīt acīs kontrasts starp divsimtgadīgām vēsturiskām guļbūvēm un samērā pieklājīgām mašīnām pagalmos. Turpat gludi nopļauti mauriņi, alumīnija siltumnīcas un ierīkotas grila vietas. Tas viss šobrīd izskatās vairāk pēc daugavpiliešu brīvdienu vasarnīcām. Cerība satikt šeit īstos vēsturiskos iemītniekus un to pēctečus strauji sarūk. Tiekam līdz ciemata vizītkartei – svaigi rekonstruētai koka viensētai, kurā ierīkots Slutišķu vecticībnieku ciemata muzejs. Muzeja saimniece apstiprina mūsu bažas - ciematā ir palicis tikai viens pēdējais īstais starovers Arkādijs. Pēc pāris minūtēm jau klauvējam pie Arkādija durvīm. Iznāk visai mūsdienīga izskata vīriņš. Uz jautājumu, vai viņš tiešām ir īstais, Arkādijs smaidīdams nober: “Dievam ticu, ikona mājās stāv, lūgšanas skaitu.” Piektajā paaudzē vecticībnieku pēctecis vēl atceras bērnības laikus, kad garīgā dzīve ciematā vēl kūsāja, kad pops brauca no Krāslavas iknedēļu un lūgšanas skanēja katrā mājā.
Pārdomājot Slutiškos savākto materiālu, skaidrs, ka aiz autentiskās fasādes šeit īsti vairs nav vecticībnieku gara. Sakārtoti muzeji īsti nav mūsu formāts, bet Latgales staroveri ar savām saglabātajām tradīcijām šķiet pārāk interesants temats, lai no tā atteiktos. Ir zināms, ka Latgalē vēl ir saglabājušās vairākas vecticībnieku kopienas, tātad iespēja satikt šos ļaudis mums vēl ir.
Šoreiz komandai nevarēja pievienoties Andis un Fredis, tāpēc desmitajā ekspedīcijā dodamies nelielā sastāvā: Mapo (Mārtiņš Arents, Stuntfighters komandas menedžeris), Renārs un es - Jānis Cimiņš. Renārs filmē, bet man ir uzticēta ekspedīcijas dienasgrāmatas rakstīšana.
Mārtiņam jautāju - kāpēc Mapo? Tā vienkāršāk, Latvijā ir tik daudz Mārtiņu, pat mana mamma mani dažreiz sauca par Mapo”. Mapo ekspedīcijā piedalās pirmo reizi un, kā pats atzina, gaidījis šo braucienu, un pat neliels stresiņš parādījies iepriekšējā vakarā.
Startējam no Vasargelišku skatu torņa, kas atrodas pavisam netālu no Slutišku vecticībnieku ciemata, kur pabijām iepriekšējās ekspedīcijas laikā. Mūsu plāns ir nobraukt vairākus Daugavas lokus ar plostu. No torņa paveras elpu aizraujošs skats. Mapo atzīst, ka tik daudz braukts pa pasauli, jūsmots par dažādām skaistām vietām, tērēts milzum daudz naudas un nav skaidrs, kāpēc neesam šeit bijuši agrāk. No torņa redzam, ka plosts mūs jau gaida.
Uzbraucam močus uz plosta. Plosts ir neticami stabils, nav pat nepieciešamības močus nostiprināt. Man ir līdzi spinings, ar ko pamēģināt noķert kādu zivi vakariņām. Īsa instrukcija airēšanā un ceļojums var sākties!
Airējam uz upes vidu, kur stiprāka straume un pēc 5 minūšu brauciena Mapo pamana kempingu upes labajā krastā un viņam liekas, ka šo vietu viņš jau ir redzējis fotogrāfijās, ko viņam Amerikā rādīja nejauši satiktais latviešu ceļotājs. Mapo zvana Matīsam un izrādās, ka tas patiešām ir viņa īpašums un viņš šobrīd tur atrodas. Airējam krastā un esam liecinieki brīnišķīgam satikšanās brīdim. Matīss paciemojas uz plosta, atvadāmies un dodamies tālāk. Renārs pa to laiku bija palaidis dronu virs Daugavas lokiem, bet, tā kā straume nes plostu ātri, sanāk tāda drona pakaļdzīšanās un pēc mirkļa jau rodas problēma - drona baterijas beidzas, drons vairs neklausa Renāram un pats sāk pieņemt lēmumus. Drons nolaižas Matīsa kempingā, bet straumes nestais plosts jau ir aiz Daugavas loka. Zvanam Matīsam un sarunājam tikšanos nākamajā lokā.
__________________________________________________________